Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
veidā cilvēks kļūst pilnīgs.
Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris
ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs saprātīgā
griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz
ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma dvēsele ir
iekalta mūžīgā spriegumā.
Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc
vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs
tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā
pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu ideju
pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai
dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar
tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.
Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta
augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu
rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem.
Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir
drošsirdība ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda
emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos
u.t.t. Bet trešā ir zemākā jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan
cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām
iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles
daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir
visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir
lielāks.
Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie
pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb anamnesis.
Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms
iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats
un dvēseles pirmavots.
Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus,
kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks
par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no
sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu,
cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks
dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu,
derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz
iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.
Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā
dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz
arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot
citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē
tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu
gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un
neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju
iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā
mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga,
bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi.
Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz
zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un
paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas
ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav
fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz
augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs.
Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos dialogos,
bet jo īpaši dialogā Dzīres.
Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un
tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma,
skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve
ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu
pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt
nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet
īstenībai.
Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir Valsts.
Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un
filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts
iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.
Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti
tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas
līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas
iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai
Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem paraugiem. Vajadzīgs
stingras atlases princips literatūras sacerējumu izvēlē izglītības
vajadzībām.
Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)
Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais
ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu
politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne
retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī
p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa
vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie
oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem
dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva
grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par
filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā,
sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.
Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ
tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils
Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc
drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu
diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva
bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un
Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais
laiks.
79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza
laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos
amatos arī ievēlēja.
71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības
uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa
vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.
66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru
piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.
63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem
tēvijas tēva nosaukumu. Šajā laikā top poēmas Par manu konsultu, Par
manu laiku, un četras runas pret Katelīnu.
58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs,
Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā
top lielais dialogs Orators, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu Par
valsti, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma
iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.
Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te
savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev
nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā
laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko
sacerējumu, to vidu Hortenzijs (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet
senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), Par labā un
ļaunā robežām, Par dievu dabu.
Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu
filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā
Hortenzijs Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar
filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs.
Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna
sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.
Traktātā Par dievu dabu Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu
argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku,
bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav,
bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.
51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda
titulu - imepratoru par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.
50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz
Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ
uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst
Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam
atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret
Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais
piemineklis pret Antoniju ir palikušas Filipikas, tajās ir 14 runas.
Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī
Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja
nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.
Informācijas avoti
Platons Menons. Dzīres - Zvaigzne ABC, 1980.gads
A.Vorobjovs Psiholoģijas vēsture - Rīga, 1998.gads
Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads
I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts
izdevniecība, Rīga, 1954.gads
A.Rubenis - Romas kultūra - Svētdienas Rīts, 1993.gads
A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, Zvaigzne,
1994.gads
Kūle M., Kūlis R. - Filosofija - apgāds Burtnieks, 1996.
P.J.Anstrats, - Civilizācijas vēsture R., Karogs - 1995., 153.lpp.
I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II Zvaigzne ABC, 1994.gads
Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa Rīga, 1995.gads
Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki RaKa, latviešu izdevums,
1997.gads
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11
