RSS    

   Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

slavinātāju.

Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta

himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.

“Satīras” un “Epodus” rakstījis savas literārās darbības sākumā.

“Satīras” ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.

1.grāmta ( 10 satīras

2.grāmata ( 8 satīras.

Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs

tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.

“Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas

problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot

netikumus. “Satīras” ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.

“Satīru” dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam

neizkoptu stilu. Horācija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas

ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. “Satīrās” pauž savus

filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka

baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.

Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu

humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru

cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi

(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).

Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.

Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,

atziņas. “Satīrās” spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.

“Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no

divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.

No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso

toni. Bet “Epodu” saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.

“Epodos” izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām.

2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi,

pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs.

“Epodās” parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās.

“Epodas” jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav “Satīrās”.

“Odas” - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā

33.g.p.m.ē.

Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu “zelta

vidusceļu” - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts.

“Odās” atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par

mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu

īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju.

Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu

pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta,

Sapfas. “Odas” ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību,

izteiksmes tēlainību.

17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pēdējais darbs ir

“Vēstuļu” grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina

iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā

vēstule ( “Dzejas māksla” ( runā par dzejas teoriju, drāmu. “Vēstulē - 476

vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc

viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka

naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām

uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums.

“Dzejas māksla” ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs

Romas literatūrā.

Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)

Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.

Ovīdija biogrāfija ir viņa “Skumju elēģija” ceturtās grāmatas

10.elēģijā.

Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls.

Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās

nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz

Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties

Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu

neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika

populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka

var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek

izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu

sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja

Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums “Mīlas māksla” atklāja Augusta

Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret

Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par

protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek

Romā, bet turpat trimdā.

Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:

1) mīlas dzejas ( “Mīlas dzeja”, “Mīlas elēģija”, “Varones”, “Mīlas

māksla”, “Zāles pret mīlestību”;

2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( “Fāsti”, “Metamarfozas”;

3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) ( “Skumjas elēģijas”,

“Vēstules no Panta”

“Mīlas ēlēģijas” ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa

slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas

vienai varonei ( Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija

Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo

portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā

iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai

turpinātājs, bet arī novators.

Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet

gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas

verdzeni.

“Varones” ( piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem

vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.

Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība,

greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par

nāvi, lūgums atgriezties.

Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā

Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo

savas jūtas.

Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas,

helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi

pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas,

kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis

Virgīlijs.

Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta “Varones”, top arī viņa

traģēdija “Medeja”, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.

“Mīlas māksla” ( savdabīga parodija.

I.daļa - par mīlas objektu atrašanu

II.daļa - par iekarošanu

III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.

Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz

izmantoti salīdzinājumi.

“Zāles pret mīlestību” - padomi kā izārstēties no nelaimīgas

mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram

vajadzīgas citādākas.

Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs

vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē,

pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.

II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.

“Fasti” - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst

augusta centieniem.

Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas

kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas

ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. “Fastās” aplūkoti vissenākie dievi un

laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. “Fasti” saista

ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar

to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.

“Metamorfozas” - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos,

augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka

sarežģīto, pretrunīgo raksturu. “Metamorfozas” atspoguļo pasaules

vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. “Metamorfozas” ir visuma

vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu

grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās

notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti,

argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.

Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par

četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs

laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11


Ķīāīńņč


Įūńņšūé ļīčńź

Ćšóļļą āŹīķņąźņå: ķīāīńņč

Ļīźą ķåņ

Ķīāīńņč ā Twitter č Facebook

                   

Ķīāīńņč

© 2010.