Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi
(II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats
savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.);
teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusi
augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgo
mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika
par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un
Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).
Skumju elēģijas - piecas grāmatas.
I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi
atdzen pie Itālijas krastiem.
5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa
liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.
3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.
II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un
lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas
ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.
III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.
IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci
rokās.
Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)
Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk
uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas
žanrus.
Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās
grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.
Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4
grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:
1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā
2) Pītiskās - uzvara Delfās
3) Nemejiskās - uzvara Nemejā
4) Istmiskās - uzvara Istmā.
Solons (638. - 558.g.p.m.ē)
Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un
to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu
demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās
krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons
tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,
Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība
spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās
darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju Solamīnas. Tajā viņš
aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas
salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu,
līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.
Solamīna
Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar
ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.
Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,
Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.
Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,
Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.
Solamīnas beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka
nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To
visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu
grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:
No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es
Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.
Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)
Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā
risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras
rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā
ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs
izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk
izmanto Horācijs.
Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir
priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu,
bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.
Sapfo (6.gs.p.m.ē.)
Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu
meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un
Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo
Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā
liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi
nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus
pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo
strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves
priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,
spilgta emocionalitāte.
No viņas saglabājusies Himna Afrodītei. Sapfo Afrodīti uzrunā kā
senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie
soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā
savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.
Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma
atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas,
mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas
dvēsele.
Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek
parādīts dvēseles nosakņojums.
Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.
Jau mēness ir zudis skatam,
Un Plejādes sen jau projām (
Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.
Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds
jauneklis.
Epitalāmijas
Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat
pieminēts vīndevis Hermijs.
Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)
Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,
vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,
Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga
mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir
Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu
rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku
izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un
saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no
atdarinājuma.
Dzeja ir viegla, rotaļīga
1. Prieku baudīšana.
2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.
3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.
Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)
Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs
dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis
nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu
koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi
raksturo kā kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas.
Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu
pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un
jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda
pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.
Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu
daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā
arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas
remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ
arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks
stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa
dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka
straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt
spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē
pret dzīves daudzveidību.
Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot
tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka
vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas
bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un
spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.
Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara
un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.
Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11